ra150n

"Mediķis gan piebilst, ka šis gadījums uzrāda nopietnu robu aprūpes sistēmā, jo tiesībsargājošo iestāžu rīcība attiecībā uz neuzvedīgiem invalīdiem ar likumu ir stingri ierobežota, bet piespiedu kārtā ārstēt cilvēku drīkst tikai ar tiesas lēmumu."

"Viena no mācībām ir tā, ka esam atjaunojuši nesaprotamu iemeslu dēļ likvidēto cilvēku meklēšanas nodaļu"

Stulbā ciba. Jūs esat domājuši par to, kas notiktu ar jūsu identitātēm (jūsu patību, nevis virtuālājām identitātēm, nevajag iedomāties, ka tā/tās neietekmē jūs), ja cibu aizklapētu uz mēnesi? Nu labi, lēnītiņām visi pārvāktos uz šejieni, bet nenoliegsim, ka te ir pavsiam kas cits.

pēkšņi viss kļuva dzidrs

Pārrāvums starp to, kā tas izskatās, un to, kā tas ir, starp to kā to jūt. Pārrāvums. No sākuma tu redzi, kā tas izskatās. No sākuma tu redzi, kā cilvēki bučojas, kā viņi strādā, kā strīdas, kā iet uz veikalu, kā skaita naudu, kā lasa grāmatas un skatās televizoru, no sākuma tu redzi, kā cilvēki dzīvo. Un tad tu pirmo reizi bučojies. Un saproti, ka tas galīgi, nu galīgi nav tā, kā tas izskatās. Tāpēc, ka skatīties un bučoties nav viens un tas pats. Un tad aizvien un aizvien tev sāk šķist, ka visi tevi ir tīšprāt mānījuši, jo nekas, nekas nav tā, kā tas izskatās. Viss ir pilnīgi kaut kas cits. Un tas nav nekāds fakin Sartrs, es viņu neesmu lasījusi. Es tikai nespēju samirināties, ar to, ka dzīvot ir tik garlaicīgi. Nevis grūti, nevis sarežģīti, bet tieši garlaicīgi. Savādāk, nekā izskatās no malas.

Padomāsim par ieraksta un komentāra eksistenci, netrivializējot visu līdz nodrāztai uzmanībai. Komentārs, protams, ir. Taču vienmēr gribas atstāt vietu nelielam klusuma un neziņas brīdim, reizēm pat dzīvojot uz šī tukšuma rēķina, saprotiet taču, dzīvot var tikai tad, ja ir iespējams.

Šķiet, ka man nepatīk šite. Draugu nav, stulbs lietotājvārds, viss ir nesaprotams un biedējošs, lai arī tik līdzīgs. Man šite nepatīk. Bet ciba neiet.

Pagulēju šodien diendusu, pat īsti neiemigu, mazliet iesnaudos. Pamodos un sapratu, ka esmu viena. Bēdīgi.

Atdodiet man cibu!

Mani allaž sajūsmina manas attiecības ar pagātni - tagadni es atstāju atvērtu un, kad tā pašķīst vakadienas kalendāru lapiņu gūzmā, aizvakardiena mani uzmeklē pati un cenšas iekarot briestošo mirkli, flirtē ar nākotni un izliekas, ka tepat vien visu laiku bijusi. Bet es izliekos, ka nesaprotu, kas te tagad notiek, tēloju vientiesi un ākstos, saku, ka jāpaspēj uzcept siermaizītes.

Biju bankā atjaunot karti, atpakaļ ceļā iegāju Ziemassvētku tirdziņā, tur, Doma laukumā. Nīkuļo. Gāju gar stendiem un neerti smīnēju. Vienīgais, kas piesaistīja manu uzmanību, bija kūpinātas zivis. Laikam trauma pēc bankas apmeklējuma - jauna aukstaisiņu dāma ar pareizo sejas izteiksmi lika pieteikties pesnijas 2.līmenim. Bet es tikai karti gribēju atjaunot.

Vēlāk visus safrendošu, tagad es iešu pagulēt.

test